Psihologa vieta un pozīcija tiesā, attiecības ar procesa dalībniekiem

Psihologa vieta un pozīcija tiesā, attiecības ar procesa dalībniekiem

Inta Poudžiunas - Nodibinājuma „Talsu novada krīžu centra” klīniskais psihologs


Ja psihologa klients ir bijis vardarbībā cietis bērns, bērns kā vardarbības liecinieks vai kā noziedzīga nodarījuma veicējs, tad psihologam kā speciālistam var nākties sniegt atzinumu par šo bērnu vai viņu var uzaicināt uz tiesu. Ja bērns būs liecinieks, tad psihologa uzdevums būs nodrošināt cietušā vecuma un psihoemocionālā stāvokļa īpatnību ievērošanu. Ja bērns būs cietušais vai apsūdzētais, psihologam, izmantojot savas speciālās zināšanas klīniskajā psiholoģijā, nāksies vērst uzmanību uz apstākļiem, kas ir nozīmīgi nepilngadīgā psihoemocionālā stāvokļa un pārdzīvoto ciešanu atklāšanā un izprašanā, kā arī nodrošināt atbalstu atkārtotas viktimizācijas riska mazināšanai.

Tiesas process ne tikai prasa speciālista pienākuma izpildīšanu, bet arī aktualizē personīgos procesus. Tiesas dalībnieku – tiesneša, prokurora, advokātu – attieksme un pieprasījums, reizēm viņu neizpratne vai pat tīša agresīva pozīcija uzrunā psihologa profesionālo pašvērtējumu, pieredzi un emocijas (arī bailes, dusmas, bezspēcību, vainu, kaunu). Spriedze, ko rada speciālista atbildība un procesa dalībnieku darbības, rada augstu trauksmi. Ja augstāk organizētie aizsardzības mehānismi neiztur, to vietā stājas primārie – projekcija, introjekcija, projektīvā identifikācija, disociācija, devalvācija un citi. Ja trauksmes līmenis pārsniedz izturamo, aizsardzības sabrūk un tiesas procesa rezultātā psihologs var pārdzīvot dziļu krīzi.

Kā neiesaistīties personīgā destruktīvā dialogā ar procesa dalībniekiem?

Kā panākt, lai likums, kas valda pār tiesu (kriminālprocesa likums) ir psihologu sargājošs?

Vai ir iespējams, ka tiesnesis kā likuma realizētājs ir psihologa sabiedrotais vai otrādi?

Kā saglabāt savu vietu, izpildīt savu pienākumu un palikt veselam?

Raugoties uz personības funkcionēšanas 3 formām (psihoorganiskajā analīzē lietots koncepts), iespējams izvērtēt psihologa pozīciju tiesas procesā un pret tā dalībniekiem.

Unārajā formā, kas paredz nediferencētu sevis izjūtu un neskaidras robežas, notiek saplūšana ar visu, lai piepildītu vajadzības. Tomēr robežas ir tik nenoteiktas, ka nav iespējams atšķirt savas vajadzības no citu vajadzībām, tiek izjusts identitātes apmulsums, rodas vajadzība, lai citi nosaka virzienu un struktūru, ir grūtības uzturēt stabilu sevis izjūtu un izturēt citu prasības. Tad destabilizējošu stresoru klātbūtne var radīt personības disfunkciju.

Duālajā formā, kurā ir skaidra kā sevis, tā otra apzināšanās, iespējamas divas pozīcijas – sadarbība vai cīņa. Esot šajā pozīcijā, rodas personīgas attiecības, kas stresa apstākļos aktualizē personības būtiskākos iekšējos konfliktus un pieredzi, rada augstu trauksmi un vajadzību aizsargāties vai saņemt atbalstu.

Ternārā forma jebkurā personības funkcionēšanā vai saskarsmē ar otru personu ietver arī struktūru un likumu. Tas nosaka iespējas un ierobežojumus. Tiesas process pēc savas būtības ir ternāra funkcionēšanas forma, kurā tiesnesis pārstāv likumu, vienlaikus nosakot katra procesa dalībnieka vietu un pasargājot no citas personas destruktīvas darbības. Līdz ar to psihologam svarīgi apzināties savu un citu procesa dalībnieku likuma noteikto lomu un no šīs pozīcijas veidot attiecības ar tiesnesi, prokuroru, advokātu un savu klientu.

Pievienotie faili

  1. Inta Poudžiunas - prezentācija *.pdf, 1.77 MB
Atpakaļ

Aktualitātes

Atbalstītāji