Informācijas iegūšana

Informācijas iegūšana ir tā nopratināšanas daļa, kurā bērns saturiski atklāj kas ar viņu ir noticis. Informācijas iegūšanai tiek izmantotas dažādas tehnikas, no kurām galvenās ir brīvais stāstījums, jautājumu uzdošana un starpnieku jeb mediju izmantošana.

    Brīvais stāstījums ir nopratināšanas daļa, kurā bērns spontāni, bez papildus jautājumiem, izstāsta par notikušo. Tas nozīmē, ka nopratināšanas veicējs nepalīdz bērnam veidot stāstījumu, un līdz ar to, tā ir nopratināšanas ticamākā daļa. Tipiski aicinājumu bērnam uzsākt brīvo stāstījumu iesāk ar vārdiem: - pastāsti man, lūdzu, kas ar tevi ir noticis?

    Ja bērns nav gatavs uzsākt stāstījumu, tad izvēlas nedaudz parunāt par neitrālām tēmām (piemēram, ko bērnam patīk darīt brīvajā laikā u.c.)

    Svarīgākās tehnikas, ko nopratināšanas veicējs izmanto brīvā stāstījuma laikā ir saistītas ar aktīvo klausīšanos. Tas nozīmē, ka tiek sniegtas minimālas verbālas atbildes (piemēram, mh, es saprotu utml.), neverbālas reakcijas, kas pauž atbalstu (piemēram, acu kontakts, galvas māšana, atbilstoša sejas izteiksme utml), kā arī verbāli aicinājumi turpināt stāstījumu (piemēram, un tad..., Kas notika tālāk?, Kas notika pēc tam? utml). Stāstot par emocionāli smagām lietām bieži tiek ieturētas pauzes, kuras nopratināšanas veicējam ir svarīgi izturēt, neuzdodot jautājumu un sniedzot verbālu un neverbālu atbalstu. Ja tās ieilgst, tad var pamudināt bērnu turpināt stāstījumu.

 

    Jautājumi palīdz noskaidrot stāstījuma detaļas un precizēt informāciju. Nevajadzētu uzdot jautājumus uz kuriem bērns nav spējīgs atbildēt, piemēram, par ļoti sīkām detaļām. Kā arī bērniem līdz 6 gadu vecumam, uzdot jautājumus, kas sākas ar kāpēc, kad un cik.

    Uzdodot jautājumus, nepieciešams runāt lēnām un skaidri, izmantojot īsus vienkāršus formulējumus. Vienlaicīgi uzdot tikai vienu jautājumu un pēc iespējas vairāk izmantot bērna lietotos apzīmējumus. Ja bērna atbilde nav saprasta, tad to noskaidro, atbildību uzņemoties  uz sevi (piemēram, es īsti labi nesadzirdēju to pēdējo vārdu, atkārto, lūdzu, vēlreiz... ).

    Jautājumus iedala atvērtajos (Kas? Kā? Ko?) un slēgtajos jeb fokusējošos (Vai? Kur? Kurš? Kad?). Vislabāk, ja slēgtie un atvērtie jautājumi tiek uzdoti pārmaiņus (piemēram, Vai es pareizi sapratu, ka tu teici, ka tad, kad Tu ieraudzīji Jāni bija pēcpusdiena – Jā - tu zināji, ka ir pēcpusdiena?). Tipiskākās kļūdas, kas tiek pieļautas uzdodot jautājumus:

         Vairāki jautājumi seko viens otram;

         Jautājumi ietver izvēles iespējas;

         Jautājumā ir ietverta atbilde;

         Jautājums atspoguļo nopratināšanas veicēja uztveri;

 

    Starpnieki jeb mediji ir visi tie palīglīdzekļi, kas tiek izmantoti nopratināšanas procesā un palīdz atklāt notikušā saturu. Starpniekus jeb medijus izmanto tikai tajos gadījumos, kad nav citas iespējas piekļūt informācijai, ko zina bērns. Tipiskākie palīgmateriāli ir anatomiskās lelles un ķermeņa shēmas. Vienlaicīgi vajadzētu izmantot tikai vienu palīgmateriālu. Starpnieki jeb mediji var būt ļoti noderīgi, lai saprastu bērna izpratni un terminus par dažādām ķermeņa daļām.

    Ķermeņa shēmas tipiski izmanto seksuālas vardarbības gadījumā, lai noskaidrotu ķermeņa daļu nosaukumus, īpaši kā bērns sauc intīmās ķermeņa daļas. Tālāk nopratināšanā tiek lietoti tikai bērna dotie ķermeņa daļu apzīmējumi. Tāpat ķermeņa shēmas var izmantot arī fiziskas vardarbības gadījumā, piemēram, lai saprastu kādās ķermeņa vietās bērnam bija zilumi.

    Anatomisko leļļu izmantošana visefektīvākā ir vecumā no 5/6 līdz 7/8 gadiem, jo maziem bērniem ir vieglāk komunicēt ar demonstrēšanas palīdzību nekā vārdiem. Šajā vecumā, lietojot anatomiskās lelles, tiek samazināta iespēja, ka tiks izmantoti vārdi, kuriem ir individuāla tikai bērnam saprotama nozīme. Anatomiskās lelles palīdz noskaidrot seksuālās vardarbības detaļas, kuras bērnam ir grūti vai pat neiespējami aprakstīt ar vārdiem, un tādejādi ir iespējams samazināt tiešo un uzvedinošo jautājumu skaitu. Taču, jāņem vērā, ka bērni, kuri ir jaunāki par 3/4 gadiem ir ierobežotas spējas attēlot sevi kā citu objektu. Taču viņi spēj attēlot citu cilvēku kā lelli, ja vien viņš nav blakus.

    Nopratināšanas telpā anatomiskās lelle ir apslēptas un tiek izņemtas tikai tad, kad tās nepieciešamas. Ja nopratināšanas veicējs pieņem lēmumu, ka lelles tika izmantotas, tad parasti sākumā bērnam tiek atļauts iepazīties ar lellēm, tās izpētot. Tad bērns izvēlas atbilstošās lelles vienu sev un vienu vardarbības veicējam. Pārējās lelles tiek noliktas malā un tad, bērnam tiek lūgts parādīt, kas ar viņu ir noticis.

Atpakaļ

Aktualitātes

Atbalstītāji